Nepamet mani un nesaki - Ej!
Kā toreiz, kad domāju - jokus Tu dzen.
Aizejot projām, aizcirtu durvis,
Nespējot saprast, ka sāpēt var Tev.

Neklausi mani, kad saku Tev - Ej!
Un atpakaļ nenāc vairāk nekad.
Kā toreiz, kad lepni aizskrēji prom.
Pat nezinot, sirdī kā sāpēja man.

Kas vada mūs abus sāpināt otru
Un mīlestību savu izkropļot liek.
Lepnībā greizā, iedzimtā spītā
Ar pieri sienā pašiem mums skriet?
/Egils Dambis/