Vēja čukstos sadzirdēju soļus,
Ar maigiem vārdiem viesuļvētrā nākot,
Uz āru izraut sirdi, degt liekot tai,
Manī visu kājām gaisā sagriežot.

Kā gleznā neapnīk man Tevī vērties,
Kausa Grāla dziļi gremdēties,
Vien saprast nespēju es Tavu dabu
Šo gleznu mainīgo, kam nobeiguma nav.

Ar Tevi visi gadalaiki atbalsojas manī,
Tik dziļi jūtu to, kas notiek Tavā dvēselē,
Vien prāts man aizliedz reizēm saprast,
Ko nepasaki dziļdomīgi klusējot...

Tev ziedus sniedzot vētra nerimst manī,
Tik dievišķīgi skaistas atraidītam tikt,
Ja atkal spēlē spēli savu velnišķo,
Kā Munka gleznā - ''Kliedziens'', mani atstājot.
/Egils Dambis/