Dārzu Pasaule

 

Share

Raksti par dārzu plānošanu

Dārza smaržīgākais stūris.

("Praktiskais Latvietis", 01.2011)

Pēdējā laikā cilvēkiem ir tendence atgriezties pie visa dabiskā gan sadzīvē, gan virtuvē. Tas nozīmē arī ekoloģisku pārtiku, svaigus un ķīmiski tīrus garšaugus un vietējas izcelsmes zāļu tējas. Kā zināms, uz cilvēka veselību vislabāk iedarbojas augi un dārzeņi, kas auguši dzīvesvietas reģionā, vislabāk – pašu piemājas dārziņā audzēti.

Šeit centīšos nedaudz mainīt priekšstatu par garšaugu un tējasaugu audzēšanu – tās nebūt neaprobežojas diļļu un pētersīļu vagām laukmalā vai dobēm nomaļā dārza stūrī. Arī tējas pašu lietošanai un draugu cienāšanai nav jāvāc tālās pļavās vai dziļos mežos – daudzas no tām var ieaudzēt dārzā.. Lielākā daļa šo augu ir pietiekami dekoratīvi, lai tos veiksmīgi audzētu kā dekoratīvus augus – tie zied dažādos laikos, ir gan daudzgadīgi, gan viengadīgi un brīnišķīgi smaržo. Pie tam – daļa garšaugu (Izops, Salvija) ir izmantojami arī tējās un otrādi. Tātad šo aromātisko dobi varam droši ieplānot redzamā dārza vietā, kas viegli pieejama no virtuves un atpūtas vietas, lai ikdienas virtuves darbiem vai grilēšanai vienmēr būtu pa rokai svaigi zaļumi un tējas.

Aromātiskie augi pārsvarā ir saulmīļi, taču ir arī tādi, kas labāk jūtas ēnainā vietā (lakši, mētras). Ja saule attiecīgo dārza vietu apspīd tikai daļu dienas, labāk lai tā ir rīta un priekšpusdienas saule, jo tās staros augos attīstās vairāk ēterisko eļļu un veselībai derīgo vielu – augi būs spēcīgāki un aromātiskāki. Dienvidu pusē, saulē un aizvējā jāaudzē izteiktos saulmīļus (majorānu, kaķpēdiņas, ķimenes), jo tur augi visātrāk nobriest.

Kombinējot tēju un garšu augus, tos vēlams grupēt arī pēc vēlamām augsnes un mitruma  prasībām, taču lielākā daļa augu trūdvielām bagātā, labi drenētā dārza augsnē, kas pavasaros nepārplūst un vasarās neizkalst,  jutīsies pietiekami labi. Tāpat jāraugās, lai augi, kas ir ilgmūžīgi un mēdz ievērojami izplesties (piparmētras, tauksaknes)nenomāktu īsāka mūža augus, kas neaizņem tik plašu vietu (ehināceja, timiāns). Arī auga augstums un ziedēšanas laiks jāņem vērā, plānojot dobes.

Plānojuma attēlā, kur redzams dārza kopskats, ir 3 tēju un garšu augu stūri – viens ēnains, viens neliels saulains, kur pārsvarā ir viengadīgie garšaugi, lielākais saulainais, kur aug daudzgadīgie augi un vēl „pļavas” kvadrātmetrs daļēji noēnotā stūrī. Dobes sadalītas pa augu grupām, kur precīzu augu skaitu un izvietojumu saimniece var izvēlēties pati, vadoties pēc savām vēlmēm, iespējām un katra auga izmēriem. Tā kā apskatāmais dārza atrodas pilsētas privātmāju rajonā, tas ir nožogots no ielas un kaimiņu dārziem, tādēļ tajā droši var audzēt tējas un pārtikā lietojamus augus – tējas noteikti būs tīrākas kā savvaļā ceļmalās lasītās un garšaugus var izaudzēt ekoloģiskākus kā lielveikalos nopērkamos.

Viengadīgie un daudzgadīgie garšaugi tiek audzēti arī dažāda izmēra puķupodos, no kuriem dažus (majorānu, seleriju) pa ziemu ienes telpās. Podos audzē dilles, koriandru, lapu sinepes un baziliku, arī kreses. Šajā dārzā gandrīz viss, kas izaudzēts ir ne tikai dekoratīvs, bet arī lietojams pārtikā, taču speciāli ar pārtikas audzēšanu mazās platības dēļ tur nenodarbojas.

Atsevišķi izdalītas ir tikai akmensdārza puķu, rožu un skujeņu dobes, taču arī tajās ir pa kādam pārtikā derīgam veselības augam. Saulainajā akmensdārza uzkalniņā ieaudzēta saulmīle Kaķpēdiņa, Citrontimiāns, rožainā Rodiola un ložņu Naktssvece. Rožu dobē lielziedu rozēm pa vidu izceļas Mežrozīte un Rievainā roze ar ēdamiem auglīšiem. Skujeņu dobē kā zemsedzes augi sastādītas Brūklenes un klājenisko kadiķu ielokā izslejas Amerkas lielogu Mellenes ar gardām un vērtīgām ogām. Skujeņu aizmugurē, ēnā,speciāli mitrinātā stūrī, paslēpušies Lakši – tiem lapas zaļo tikai līdz vasaras vidum, un augšanai nepieciešamas ieskābas, kūdrainas augsnes. Lakši ir vieni no interesantākajiem un vērtīgākajiem agrā pavasara salātiem. Gar veco koka dēļu šķūni, kas vīd no kaimiņu dārza uz speciāli veidota balsta vijas Citronliāna (Schisandra Chinensis) – viens no tonizējošākajiem augiem, kura lapu vai stīgojošo zaru tēja un pikantās odziņas atsvaidzina, uzmundrina un vairo darbaspējas. Tā labāk jūtas kūdrainā trūdzemē, tādēļ veiksmīgi sadzīvo ar skujeņu dobes augiem.

Arī koki šai dārzā ir tādi, kam augļi un lapas lietojami pārtikā, bet kas ir ļoti dekoratīvi vairākas reizes gadā. Pie ieejas vārtiņiem iestādīts Pīlādzis (sorbus)– šķirne „Cuper Glow” ar oranžām, lielām, saldām ogām. Maijā pīlādzis zied lielām, krēmbaltām ziedkopām un jau augustā ogas sāk krāsoties. Septembrī ogas ienākas un lapas iekrāsojas košu oranžsarkanas. Ogas zaros saglabājas līdz pat Ziemsvētkiem, ja vien tās nenoēd gardēži putni. Tradicionāli tējām kaltē pīlādzu ogas, bet arī no ziediem un pat lapām var pagatavot tēju ar pretiekaisuma nu nomierinošu iedarbību. Pļavas malā aug Asērkšķu vilkābele (Crategus horrida) – viena no veselīgākajām vilkābeļu sugām ar gariem, asiem ērkšķiem. Tā zied maijā koši baltiem ziediem, bet augustā un septembrī ne mazāk skaisti ir tumšsarkanie auglīši. Zaros tie nesaglabājas, tādēļ novācami īsi pirms nobiršanas. Vilkābelei tējā izmanto gan augļus, gan lapas, gan zaru mizu. Lielā ābele dārza ēnainajā stūrī ir vienīgais vecais koks, kas saglabājies no iepriekšējiem mājas saimniekiem. Tā ir „Antonovka” šķirnes ābele, kas ir viena no vispiemērotākajām šķirnēm gan ābolu žāvēšanai, gan sulu ieguvei un kulinārijas izstrādājumiem. Arī ābeles lapas var lietot kā tēju ar atslābinošu, muskuļu spazmas noņemošu un gremošanu atvieglojošu iedarbību. Gar sētu vijas vīnoga ar tumši violetām odziņām un lielām, dekoratīvām lapām, kas noder arī dažādu Aizkaukāza ēdienu pagatavošanai. Pie mājas sienas starp viengadīgajiem garšaugiem ieaudzēts bārbeļkrūms. Parastajai Bārbelei (Berberis vulgaris)(1) visas auga daļas, bet jo īpaši skābās odziņas ir nenovērtējams C vitamīna avots. Bārbele, kā jau lielākā daļa kokaugu, zied maija beigās, kad garšaugu dobe vēl patukša, bet odziņas nogatavojas septembrī, kad dobe jau praktiski novākta. Bārbelei blakus ieaudzēts skābais ķirsis (2) uz pundurpotcelma. Tas izaug līdz 1,5 m augstumam, bagātīgi zied pavasarī un vasarā mūs priecē ar ogu pilniem zariem. Starp ķirsi un bārbeli iestādīta Aronija (3) uz augststumbra celma. Zari tai sākas 2m augstumā un aug kupli uz visām pusēm, liecoties pāri zemākajiem augiem. Arī aronija zied pavasarī un koši melnās, izcili veselīgās ogas dod septembrī. Akmensdārza stūrī aiz dekoratīvā dīķīša ieaudzēts Kizils (Cornus mas). Latvijā šis īpatnējais kokaugs nav populārs, taču tā auglīši ir gardi un veselīgi, tiem piemīt antimikrobas īpašības. Kizila lapu tēja veicina smadzeņu darbību, pazemina temperatūru un regulē asinsspiedienu. Kizils zied dzelteniem ziedu pušķīšiem pirms lapu plaukšanas aprīlī. Karmīnsarkanās, garenās odziņas ar kauliņu vidū kļūst sarkanas jau augusta beigās, bet gatavību sasniedz tikai oktobra otrajā pusē. Pakalniņa lejā pie dīķīša kuplo Upene (Ribes nigrum), kuras lapas lieto gan konservēšanai, gan tējai un ogas ir viens no labākajiem vitamīnu avotiem visu gadu.

Dārza ēnainajā stūrī zem lielās ābeles sazaļojušas dažādas mētras – vairāku šķirņu Piparmētras, Citronmelisa, Kaķmētra un Upesmētra. Enainajā vietā labi jūtas arī kuplais Lupstājs un Sparģeļu puduris, kā arī smaržīgā Vīgrieze. Lai mētras neizplestos pa visu dārzu, tās no zāliena tiek norobežotas ar zemē ieraktu 30 cm platu plastmasas apmali.

(Vasaras garšaugu dobe)

Saulainajā dobē starp virtuves un viesistabas logiem ierīkota dobe, kur ap Bārbeli, Ķirsi un Aroniju ieaudzēti viengadīgie garšaugi. Šī dobe tiek katru gadu pārrakta, tādēļ tajā sēj viengadīgos augus – Kliņģerītes (4), Kumelītes (5), Rudzupuķes (6), Pētersīļus (7), Dilles (8), Selerijas (9), Sinepes (10), Kārveles (11), Gurķumētras (12), Rukolas (13), Pupumētras (14) un Anīsu (15). Te arī izstāda garšaugus, ko pārziemina telpās – Estragonu (16) zem Aronijas, bet Rozmarīnu (18) un Majorānu (19) dobes priekšējā malā. Starp lielākajiem krūmiem sastādīti Mārdadži (17)– vislabākā tēja aknu atjaunošanai, ļoti dekoratīvi augi, taču ar asām lapām, tādēļ tos stādām nomaļākā vietā. Sējas rindiņas izkārtotas glīti puslokā, starp tām atstātas vadziņas. Zaļie garšaugi kārtoti pamīšus ar ziedošajiem, lai dobe viscaur būtu dekoratīva.

(Tēju stūris)

Lielākajā daudzgadīgo augu dobē ieaudzēti garšaugi un tējasaugi vairākās kārtās. Aizmugurējā rindā stādīti visaugstākie tējasaugi – košā Ehināceja (20), smaržīgā Vērmele (21), miera puķe Balderiāns (22), piecdaivu Mātere (23), dižais Deviņvīruspēks (24), visparastākā Nātre (25) un lielā Strutene (26). Abas pēdējās iestādītas lielos, zemē ieraktos puķupodos, lai to saknes neložņātu pa visu dobi. Nākošā kārtā ir tējasaugi, kas ir vidēja auguma – rūgtenais Biškrēsliņš (27) un Pelašķis (28), picu garšvielām un nervu tējai lietotā Raudene (29), vērtīgā un dekoratīvā Leizeja (30), īpatnējā Zalkšu sūrene (31), ārstniecības Ancīši (32), sarkanais Āboliņš (33) un dziedniecības Amoliņš (34). Centrālo vietu ieņem divšķautņu Asinszāle (35), debeszilais Cigoriņš (36), lietuviešu nacionālā puķe Rūta (37), nektāraugs Izops (38) un pelēcīgā Salvija (39). Rūta, Izps un Salvija pamatā pazīstami kā garšaugi, arī Cigoriņa rūgtenās lapas mēdz lietot salātos. Dobes vienā malā savas platās lapas izvērsis Rabarbers (40), bet otrā malā dekorējas lielais Dadzis (41), ko lieto matu skalošanai. Tiem pa vidu priekšējā kārtā ieaudzēti zemāki tējasaugi – apaļlapis Raspodiņš (42) un smalkais Retējs (43), saulainās Māllēpes (44), apaļās Ceļmallapas (45),  vietējais garšaugs Mārsils (46), pļavas Bitene (47), zobenlapu Staģe (48) un gardā tēja Zilgalvīte (49), arī parastie Gaiļbiksīši (50), kam ziedus lieto kā tēju, bet lapas kā pavasara salātus. Lai atvieglotu kopšanu, daudzgadīgo puķu dobe pārklāta ar melno agrotīklu un mizu mulčas slāni. Tas ierobežo pašu augu izplešanos, nezāļu augšanu, kā arī uztur vēlamo mitrumu un temperatūru augsnē.

Tējas augus un garšaugus, protams, var kombinēt arī ar atbilstoša auguma un augšanas prasību augiem, kam ir tīri dekoratīvas funkcijas. Ne katrā dārzā tiem tiks iedalīta tik nozīmīga vieta kā šajā, taču kādu iemīļotāko tēju ir vērts ieaudzēt ikvienā dārzā.



Vecu dārzu atjaunošana

("Mazdārziņš", 02.2009.)

Iegādājoties māju ar zemesgabalu, tai apkārt bieži vien jau ir stādījumi no iepriekšējiem īpašniekiem. Ja vien tas nav sakņu dārziņš, tajā būs augi, ko vērts saglabāt un tādi, kas ir nevērtīgi vai pat bīstami (piemēram – veci ielūzuši vai nokaltuši koki). Vecie dārzi ir ēnaini un romantiski, taču parasti arī aizauguši un nekopti. Īpaši uzmanīgi atjaunojami dārzi ap vecajām muižiņām, jo tajos bieži vien atrodami no dendroloģiskā viedokļa vērtīgi koki un krūmi.

Dārza atjaunošana ir komplekss pasākums, kas notiek šādos etapos (šī darbu kārtība ir ērta, bet ne obligāta):

Inventarizācija - dārza kokaugu un ziedaugu vērtību noteikšana un to atzīmēšana dabā un zemesgabala plānā.
Projekta vai skices izstrāde, ietverot saglabājamos, pārstādāmos un no jauna stādāmos augus un būves.
Potzaru griešana saglabājamām šķirnēm.
Bīstamo un beigto koku un krūmu izzāģēšana.
Zaru vainaga veidošana atlikušajiem kokiem.
Saglabājamo ziedaugu un pārstādāmo kokaugu pierakšana citā vietā.
Celmu un sakņu atvasu iznīcināšana.
Zemesgabala attīrīšana no iespējamajiem sadzīves atkritumiem.
Nezāļu iznīcināšana.
Celiņu un būvelementu izveidošana vai rekonstrukcija.
Melnzemes atjaunošana
Kokaugu un ziedaugu pārstādīšana, dobju veidošana.
Zāliena veidošana.

Ideālā variantā darbs pie vecā dārza sākas ziemas beigās vai agri pavasarī, bet arī tagad vēl nekas būtisks nav nokavēts, pie tam pilnu dārza atjaunošanas ciklu iespējams paveikt tikai visas sezonas garumā, vai pat divās sezonās.

Vispirms dārzā jāapzin saglabājamās vērtības un tos kokus un krūmus, no kuriem jāatbrīvojas. Vislabāk vismaz vienu reizi pieaicināt ainavu arhitektu – dendrologu, kas noteiks to, ko vērts saglabāt un atjaunot. Īpaši svarīgi tas ir , ja esat mantojuši vecu parku. Aprīlis un maijs tam ir piemērots laiks, jo pēc plaukstošajām lapām un ziediem samērā viegli noteikt sugas un pat šķirnes daudziem kokaugiem. Nākamais laiks, kad to ērti darīt ir rudenī, kad ienākas sēklas un augļi. Vecā piemājas augļu dārzā var tikt galā arī saviem spēkiem, ja vien ir atbilstošas iemaņas un vēlēšanās. Jāsagaida tikai rudens un jāizvēlas garšīgākās no augļu koku šķirnēm, kā arī jānovēro to glabāšanās kvalitāte. Ja ap māju ir liels vecs augļu dārzs, to ir vērts pilnībā saglabāt tikai tad, ja ir vēlēšanās nodarboties ar augļu uzglabāšanu un pārstrādi vai tirdzniecību. Citos gadījumos no daudzajām ābelēm un bumbierēm ir vērts atstāt tikai dažas garšīgākās šķirnes, bet pārējos vecos kokus labāk likvidēt vai aizstāt ar dekoratīvajiem kokiem. Augļu koki ir jākopj un tas prasa diezgan lielu darbu, citādi tie sāķ slimot un kritušie augļi pūst, izplata slimības un bojā zālienu. Ābeles un bumbieres mūžs ir samērā garš – labi kopjot tās var nodzīvot un ražot līdz simts gadiem, taču vainags jāatjauno un jārūpējas, lai koks neslimotu. Pareizi izzāģējot, iespējams atjaunot arī pavisam aizaugušus un aizlūzušus ābeļu vainagus, kā arī kokus, kas jau gandrīz neražo. Īsāks mūžs ir plūmēm, ķiršiem un aprikozēm – kādi 50 – 60 gadi, pie tam, ilgstoši nekoptas, tās neatjaunojas tik labi, kā ābeles. Patreiz koku izzāģēšanas laiks jau garām, jo plaukst lapas un koki intensīvi sulo. Kad lapas saplaukušas, sulu laiks beidzies, var formēt dekoratīvos kokus un griezt dzīvžogus, taču augļu koku vainagus labāk veidot tajos gadalaikos, kad kokam nav lapu. Tāpat tagad nav labs laiks sakņu atvasu un celmu likvidēšanai, jo ir intensīvs augšanas periods – viss, ko nogriezīsiet, pēc mēneša ataugs trīskārši.

Dekoratīvos kokaugus jālikvidē tajos gadījumos, kad tie ir vai nu slimi, vai aizlūzuši, vai daļēi izgāzušies un draud uzkrist ēkām, ceļiem vai citiem augiem. Izvēloties, kurus kokus atstāt un kurus likvidēt, nevajag vadīties tikai pēc vainaga formas, kas veciem kokiem bieži vien ir kroplīga, jo to var ievērojami mainīt apzāģējot zarus. Katrs koks, kas ilgi nav kopts, izskatās mežonīgs, bet ar prasmīgu kopšanu to var labot un pielāgot iecerētajam dārza stilam. Dažreiz nestandarta formas zarus ar nelielu pielabošanu var tieši izcelt un padarīt par neparastu, efektīgu dārza elementu. Ja teritorijā ir pavisam nokaltuši koki, tos var vai nu izzāģēt līdz ar sakni, vai atstāt celmu uz kā uzlikt puķpodu vasarā, vai arī apzāģēt zarus un apaudzēt ar liela izmēra vīteņiem (mežvīns, kokžņaudzējs, baltais mežvītenis, u.c.) – rodas dabīgs stabils vīteņaugu blasts. Reizēm lielam kokam aizlūzusi puse stumbra – to labāk nozāģēt uzreiz, lai lielākā vējā neuzkristu kam vērtīgākam virsū. Pie tam, lūstot no vēja, koka zars ar savu svaru rada atlikušajā stumbrā lielus bojājumus un ar laiku var aiziet bojā viss koks. Atzāģējot zarus, zāģējamo vietu jācenšas veidot slīpu pret atlikušo stumbru, lai nekrātos mitrums (horizontālā zāģējumā) un lai brūce nebūtu pārāk liela(vertikālā zāģējumā). Zāģējuma vietu aizkrāso vai nu ar speciālām ziedēm vai ūdensizturīgu krāsu.

Ja teritorijā ir ļoti lieli un veci koki, kas it kā traucē dārzam, vietējā vides pārvaldē jānoskaidro, vai tiem nav dižkoka statuss – tādā gadījumā tos nāksies saglabāt un pārējos apstādījumus pielāgot šiem kokiem. Šādiem kokiem sausie zari tāpat jāizzāģē, lai vējā neatlūztu, kā arī jāaiztaisa caurumi stumbrā, lai tajos nekrājas mitrums un slimības. Vēlams saglabāt arī nepazīstama izskata kokus, jo tie var būt retas dendroloģiskas vērtības. Apdzīvotā vietā, protams, ikviena koka izzāģēšanai nepieciešama atļauja, parasti to arī izdodas dabūt, ja ir pamatojums koka zāģēšanai. Taču tas, ka koks met ēnu, nebūs pietiekams iemesls tā likvidēšanai, un iespējams, ka šo problēmu var likvidēt, pamatīgi apzāģējot zarus – daudzi koki (liepas, kļavas, vītoli) no tā tikai iegūst jaunu formu. Koku forma būs jāveido vairākus gadus, lai tā stabili saglabātos.

Ogu krūmus, kas ir veci, dod mazu ražu un nedzen vairs jaunos dzinumus, nav lielas jēgas atstāt, jo jauni krūmi ātri ieaugas un sāk ražot. Izņēmumi ir gadījumos, kad krūmiem ir kāda veca un iemīļota šķirne, ko var vispirms pavairot ar spraudeņiem vai noliekteņiem un tad nomainīt veco krūmu. Ja krūmam pa vidu vecajiem zariem vēl aug arī jauni dzinumi, krūmu var no tiem atjaunot. Var arī nogriezt visus zarus līdz ar zemi un tad no jaunajiem dzinumiem vasarā atstāt 5-6, ko izveidot par jaunu krūmu. Vecus dekoratīvos krūmus – ceriņus, jasmīnus, ligustrus – var atjaunot samērā veiksmīgi, jo tiem ir ilgs mūžs un tie ir izturīgi. Ne velti lieli ceriņu krūmi redzami vietās, kur māju drupas jau sen izzudušas. Tie labi vairojas ar sakņu atvasēm, taču atvasu izplatība jāierobežo. Ja no vecajiem ceriņkrūmiem gribat atbrīvoties, būs krietni jānopūlas – vai nu rūpīgi jaizrok viss sakņu kamols, jāpārrok vairākas reizes un jāizlasa visas sīkās saknītes, vai jāķeras pie ķimijas preparātiem (piem. ‘Raundap’)

Kad, plānojot dārzu, izvēle izdarīta un atzīmēti koki un krūmi, kas tiks atstāti un kas tiks izzāģēti, var rīkoties divejādi. Viens no veidiem - uzreiz saplānot, kur kas tiks audzēts un stādīts dārzā, un tad pie šī plāna turēties – tas novērsīs haosu dārza ierīkošanā, visam būs paredzēta vieta un izvēlēti labākie augšanas apstākļi. Lai visu uzreiz izplānotu, būs nepieciešanama pietiekami laba vizualizācija, kā arī kārtīgi jāpārdomā, ko tieši dārzā vēlēsies darīt un redzēt katrs mājas iedzīvotājs. Aizaudzis dārzs tik ļoti atškiras no tā, ko ieraudzīsiet pēc visa liekā attīrīšanas, ka reizēm grūti iedomāties, kā projektētās idejas izskatīsies dabā. Jāņem vērā, ka pēc attīrīšanas visa teritorija izskatās ievērojami lielāka un gaišāka. Otrs veids, kā sakārtot teritoriju ir – vispirms izzāģēt un izgriezt visu lieko, un pēc tam sākt plānot, ko stādīt klāt. Bieži vien tā var labāk saprast, kā dārzs galarezultātā izskatīsies. Tāpat zem vecajiem kokiem augušās puķes, kas ēnā likās panīkušas un metamas ārā, saulē var sakuplot un atkopties.

Zāģēšanas, sakņu likvidēšanas un citus tīrīšanas darbus vislabāk darīt tad, kad augiem ir miera periods. Pirmkārt, tad dārzniekam ir vairāk brīva laika, jo tagad – pavasarī, darbs dzen darbu. Otrkārt, ja paredzēts dezināt zarus vai atkritumus, ziemā zeme un palikušie augi ir pietiekami mitri, lai tas neradītu draudus ugunsdrošībai (arī tagad mitrums vēl ir pietiekams). Treškārt, no miera periodā likvidētām koku un krūmu saknēm nāk mazāk atvašu, kas īpaši raksturīgi ceriņiem, liepām, vītoliem, kaukāza plūmēm. Visintensīvākais augšanas periods ir no aprīļa beigām līdz Jāņiem, tad griež to, ko grib ātri ataudzēt un padarīt kuplāku, piemēram – dzīvžogus.

Tīrot teritoriju, radīsies daudz atkritumu, tādēl svarīgi padomāt par to aizvākšanu konteineros vai pārstrādi. Iespējams, koku stumbrus un resnākos zarus lietderīgi sazāģēt malkā mājas apkurei vai ugunskuram. Ja vieta atļauj un malku nav nepieciešams lietot tūlīt, malkas bluķus var mierīgi atstāt sakrautus dārza malā līdz pat vasarai, kad tie būs izžuvuši, jo svaigi zāģēta malka vienmēr būs mitra un šķūnī žūs lēnāk, var pat sākt pelēt. Tā kā atkritumu izvešanas pakalpojumi ir samērā dārgi, daļu nepūstošo atkritumu var apbērt ar melnzemi, sakompostēt, un nākamajā pavasarī izveidot dekoratīvu kalniņu.

Patreiz no zemes spraucas ārā daudzgadīgo puķu dzinumi – tīrot teritoriju, tos viegli sabradāt, tādēļ var sameklēt kādas kastes, spaiņus un dēļus, ko pārlikt pāri jaunajiem pumpuriem. Daudzgadīgās puķes labāk pārstādīt tajā laikā, kas pēc iespējas tālāks no ziedēšanas laika; pavasarī ziedošās stāda rudens pusē, bet vasaras un rudens puķes labāk stādīt pavasarī. Ja nav skaidrs, kas ir viss tas, kas spraucas ārā no zemes, varbūt labāk pirmo gadu pēc lielās tīrīšanas atstāt dobju vietas tādas, kādas tās ir, sezonas laikā atzīmēt kādā plānā kas kur aug, un pie pārstādīšanas ķerties nākamajā gadā. Ja izvēlaties visus darbus veikt vienā sezonā, pārstādāmās puķes un krūmus izrok un uz kādu laiku pierok ēnainā vietā, kur viegli uzturēt mitrumu, līdz kamēr teritorija sakopta, un ierīkots zāliens un jaunās dobju vietas. Pie pārstādīšanas vecos puķu sakņu kamolus vēlams sadalīt 2-5 daļās, tad tie labāk atjaunojas.

Lai kāda arī nebūtu Jūsu izvēle attiecībā uz puķu dobēm, vecos dārzos problēmas vienmēr sagādā zāliens. Parasti tajā graudzāļu sugas gandrīz vairs nav saglabājušās, toties ir papilnam visādas nezāles. Zāliena virsma arī parasti ir nelīdzena, ar kurmju rakumiem un izrakto celmu bedrēm. Visvienkāršākā, bet ne lētākā metode ir - visu zemes virzkārtu nošķūrēt, izraut atlikušās saknes un stublājus, uzbērt kārtu jaunas melnzemes un iesēt jaunu zālīti. Šajā gadījumā jāpadomā, kur paliks noraktā velēnas kārta – varbūt ir kādas bedres, ko ar to var aizbērt, varbūt var sakompostēt un veidot pacēlumu akmensdārzam, bet varbūt jāved prom. Jarēķinās ar to, ka velēnas kaudzē, ja to atstās dārzā, būs jāiznīcina nezāles un tā līdz nākamajam gadam sasēdīsies par 10-30%. Tāpat jārēķinās ar to, ka jaunā zālīte ieaugsies pamazām, 3-4 nedēļu laikā; pirmajā brīdī dārzs būs melns.

Zālienu var arī atjaunot pakāpeniski. Ja tajā grib saglabāt tikai graudzāles, var lietot atbilstošus herbicīdu preparātus, ar ko nolaizta zālienu. Lielākā daļa nezāļu būs iznīkušas, atlikušās varēs izravēt. Ja zālienā saaugušas mārpuķītes, scillas, veronikas, un tās vēlaties atstāt, herbicīdus nevarēs lietot – zāliens viscaur jāizravē ar rokām, atstājot tikai tās sugas, kuras tajā vēlamas. Tas ir rūpīgs un laikietilpīgs darbs, bet rezultāts atmaksājas, pie tam katru gadu jau nav jāravē. Pēc zāliena attīrīšanas veco velēnu nopļauj ar trimmeri gandrīz līdz zemei. Tad nostaigā pa zālienu ar aeratoru – rokas, elektrisko vai zem pēdām pasienamām “naglu čībām”. Aerēšana uzlabo gaisa apmaiņu augsnes virskārtā, uzirdina zemi pie zālāju saknēm, uzlabo apstākļus jauno sēklu dīgšanai. Iespējams, ka zemi būs jāielabo ar kaļķošanas materiāliem, kūdru, pelniem vai minerālmēsliem. Pēc vecās velēnas apstrādes izlīdzina zemes virskārtu – norok izciļņus, izrauj atvases ar saknēm, pieber bedres un pielīdzina kurmju rakumus. Ideāli līdzenu virsmu diez vai šādi var panākt, bet dabiskā ainavā tas arī nav nepieciešams. Piebēršanai var izmantot citās vietās norakto zemes kārtu, taču, visdrīzāk, būs nepieciešama arī kāda papildus krava melnzemes. Piebērtā zeme jāpieblietē ar kājām, dēli vai rulli. Tad uzsēj jaunas zāliena sēklas atbilstoši augšanas apstākļiem un ierušina tās augsnē.

Dobju vietas un krūmu jaunās augšanas vietas praktiskāk ir ierīkot vienlaicīgi ar zālienu. Ja esošā melnzeme ir pietiekami auglīga, to paredzētajās dobju vietās uzrok un kārtīgi izravē. Ja tā ir jau noplicināta, dobju vietās maina melnzemi vai ielabo esošo zemi ar organisko vai minerālmēslojumu un kūdras substrātiem. No dobēm izrakto veco zemi var izmantot zāliena reljefa pielīdzināšanai. Ierīkotās dobes gar malām iezīmē ar mietiņiem vai dēlīšiem, lai tad, kad arī zāliena vietas būs nobērtas ar melnzemi,varētu atrast stādīšanas vietu.

Atjaunotā dārzā veco sakņu atvases no zemes var līst ārā visu sezonu, pat ja nomainīta augsnes virskārta, tādēļ jārēķinās ar regulāru to izgriešanu ik pa 2-4 nedēļām. Tāpat izzāģētajiem kokiem rodas liels daudzums jaunu atvasu un ūdenszaru – tos pareizā laikā regulāri izgriežot, ar katru gadu darba apjoms samazinās.